Prokofjeva 125. jubilejai un Viljama Šekspīra 400. nāves gadadienai veltītā izrāde savieno laikmetus. Izvēloties savu sākotnējo versiju un aizejot no dramatiskā baleta formāta, un no mūsdienu radikālisma, Vjaceslavs Samodurovs atjautīgi demonstrē, ka uzticība Pēterburgas klasiskajai skolai netraucē dejas valodas aktualizācijai. Jaunie mīlētāji ir arhetipiski, bet tajā pašā laikā absolūti reāli, saprotami viņu šodienas vienaudžiem. Viņu duetos organiski savienojas atklāta pusaudžu juteklība un neliekuļots šķīstums. Māksliniece Irēna Belousova kostīmos iefantazējusi pa druskai no visiem laikmetiem, bet scenogrāfs Entonijs Makilveins radījis Londonas teātra "Globe" tēlu, kur Šekspīra "visskumjākais stāsts" tika izspēlēts pirmoreiz. Taču runa nav par vēsturiskām alūzijām. Ja Jekaterinburgas teātra izrādē arī naidojas Monteki un Kapuleti, tas nav traģēdijas īstais iemesls. "Dižciltīgās" dzimtas patiesībā dzīvo pēc viena likuma - pragmatiska, kas nogalina jūtas un dzīvi. Visos laikos.
– "Zelta maskas" eksperte Natālija Zveņigorodska.
Piecu gadu laikā, strādājot par baleta trupas māksliniecisko vadītāju, Vjačeslavs Samodurovs pārvērtis Jekaterinburgu par pievilkšanās punktu - katra viņa pirmizrāde kļūst par notikumu.
– laikraksts "Vedomosti".
Necenzdamies sīki sekot visām skumjā Šekspīra stāsta sižeta peripetijām, praktiski atteikdamies no pantomīmas, likdams dejai un plastikai vēstīt par notikumiem un paust emocijas, Samodurovs nav upurējis nedz jūtu spēku, nedz temperamentu spēli, nedz dramatismu. Viņš padara uzdevumu vēl sarežģītāku, piedāvājot paņēmienu, ko sauc par teātri teātrī: publika redz – un dejotāji tai rāda – nevis izrādi, bet trupu, kura iestudē topošu izrādi. Tas darbībai, jūtām un nozīmēm piešķir papildu apjomu, skatītājam dod sajūtu daudzveidību, bet jaunajiem skatuves māksliniekiem – iespēju atvērties kā aktieriem un paaugties kā cilvēkiem.
– «Nezavisimaja gazeta»